Autors: Jānis Balodis

Ik pa laikam publiskajā informācijas telpā nonāk kāds raksts par kārtējo atgadījumu uz ūdens, kam seko vētra viedokļu un komentāru sociālajos tīklos. No tā visa gribētos sagaidīt kaut kādu cilvēku izaugsmi ar mācīšanos no kļūdām, bet tā vien šķiet, ka tas izpaliek. Varbūt mācīšanās izpaliek, jo visi paši gudri un kurš gan lasīs lietošanas instrukciju! Šis raksts būs viena šāda brauciena iztirzājums un ieteikumi par to, kā nenokļūt līdzīgās situācijās.

Zem mikroskopa Jāņa un Arvila ceļojums apkārt Daugavgrīvas salai. Es atceros, kā pats tālajā 2008. gadā izpeldēju krastā Vakarbuļļu pludmalē pēc neveiksmīgas apgāšanās viļņos. Tas bija maijs un ūdens bija sasodīti auksts, bet tas lika mācīties. Divus gadus vēlāk apgāšanās kajakā jau vairs nešķita nekas briesmīgs, jo pat ja uzcelties nesanāktu, es varēju bez palīdzības no malas iekāpt atpakaļ laivā pat gana viļņainā jūrā, un man pat ir papīrs, kas to apliecina! Vienpadsmit gadus vēlāk tas pats brauciens, kas ZZR vējā 6-7m/s ar brāzmām līdz 9 m/s un viļņu augstumu 0.5 - 0.7m ar atsevišķiem viļņiem līdz 1.2 m, prasa 3.10h un man šķiet kaut kas elementārs, kaut arī zināmu piepūli tomēr prasošs, kādam pārtop drāmā labi, ka ar laimīgām beigām. Kādu varētu interesēt, kāpēc tik precīzs laiks? Atbilde ir vienkārša - gatavojot šo rakstu sestdienas vakarā ņēmu laivu un devos uz Buļļupi, lai pacenstos saprast notikušo, analizēt un sniegt ieteikumus, nevis kritiku. Visu par braucienu var atrast te un piezīmēs arī informācija par navigāciju un praktiska demonstācija, kā tāds vējš un viļņi ietekmē laivas kursu. Tad nu no sākuma un uz priekšu.

Sadaļa par bebriem bija varen jautra. Ne reizi vien šie radījumi ir tumsā pamatīgi pārsteiguši nakts airējienos, bet ne reizi nav gadījies bebrs, kurš mēģinātu apgāzt laivu, kaut gan darbība notiek starp Bolderāju un Daugavgrīvas salu.

Atkāpe par viļņiem Rīgas jūras līcī. Lieli viļņi, virs 2m ir tikai ļoti stiprā vējā un īsu brīdi pēc tam. Ko tādu līča D daļā var sagaidīt Z, ZZR vai ZZA vējā. Mēģinājumi airēt pret vēju, kas pūš ar ātrumu virs 12 m/s ilgākā laika posmā pārvēršas par stāvēšanu uz vietas. Vēja viļņi (citu līcī īsti nav), kaut arī ietur airēšanas virzienu, tomēr ir gana haotiski un to periods ir samērā īss, tikai ap 4 sec. Diezgan retos gadījumos viļņu periods Rīgas jūras līcī sasniedz  6 sec. Kāpēc ir svarīgs ne tikai viļņu augstums, bet arī viļņu periods? Iedomājieties vilni šķērsgriezumā kā vienādmalu trijstūri. Tuvāk krastam kļūst seklāks un šī trijstūra pretmala saīsinās, bet laukums nevar tā viekārši pagaist, un tā nu abas piemalas tiecas uz augšu tajā pašā laikā kļūstot seklākam samazinās ūdens kustības ātrums viļņa apakšā līdz beidzot visa konstrukcija pārveļas pati sev pāri un tas arī ir plīstošais vilnis. Jo lielāks viļņu periods, jo lielāks trijstūra laukums un rezultātā - masīvāks plīstošais vilnis. Kad prognoze sola 2.5m viļņus ar 6sec periodu Rīgas jūras līcī, iebraukšana jūrā no pludmales ir izaicinājums, ar kuru tikt galā ir ļoti, ļoti grūti. Ir jāatrod ūdens attece un jānokļūst tur brīdī, kad viļņi ir mazāki un tad jāairē, jāairē un jāairē. Piecmetrīgā jūras kajakā izredzes to paveikt ir daudz lielākas, nekā mazā straujūdens laivā.

Buļļupē ZZR vējā ir pat pavējš un brauciens iet gana raiti. Iebraucot Lielupē vēju jau var sajust, bet brāzmas ap 9 m/s tikai nedaudz piebremzē. Lielupes ietekai jūrā ir raksturīgi plati sēkļi uz R un A. Šī ieteka izveidojās tikkai 1697. gadā un tā regulāri jāpadziļina, lai jahtas varētu izmantot izbraukšanai līcī. Līdz ar to Lielupes grīvas kuģu ceļš ļauj iebraukt jūrā necīnoties ar plīstošajiem viļņiem uz sēkļiem, kaut arī pretīm nākošie viļņi nekautrējas nobučot seju. Aizšaujot pa labi ātrāk, tādu būs ļoti daudz. Sagaidošā boja, kas būtu drošs orientieris, šim kuģu ceļam atrodas vienu jūras jūdzi no krasta uz 10m dziļuma robežas. Tumšajā diennakts laikā tā mirgo ar baltu gaismu, kas ieslēdzas ar 10sec intervālu. Tumsā gana viegli pamanāma jau no kuģu ceļa. Šeit es vēlētos teikt, ka aizbraukt līdz sagaidošajai bojai ir vieglākais, jo vējš palīdz noturēt virzienu, bet tikšana pāri viļņiem prasa tikai spēku. Diskomfortu rada mazākie haotiskie viļņi tam visam pa vidu. Šādos brīžos mazāk pieredzējuši, bet fiziski gana izturīgi airētāji parasti sāk airēt uz priekšu bez atskatīšanās, jo sajūtu ziņā tas ir drošāk, nekā piebremzēt un padomāt vai pat apsvērt griešanos atpakaļ.

Esam jūdzi no krasta, viļņi visapkārt, nu jau ir tumšs. Skats pa labi Rīgas jūras vārtu virzienā un skatam paveras Daugavgrīvas bāka - FFL.W.4s18M (pastāvīga uguns ar zibšņiem, balta, 4sec intervāls, redzamība 18 jūdzes). Tāpēc stāsts par gaismām, jo tumsā krastu neredz, vien tumšas kontūras un viļņu šalkas ļauj nojaust, ka krasts tur ir.  Tāpēc ir svarīgi pirms došanās jūrā apzināt orientierus nokļūšanai krastā vēlamajā vietā, kā arī atrast atsaites punktus vietas noteikšanai esot uz ūdens, jo ir diezgan grūti gan pieņemt lēmumus par tālāko kustību, gan izsaukt palīdzību, nezinot savu atrašanās vietu. Nemaz nerunājot par miglas iestāšanos uz ūdens. Vēl viena gaisma ir Rīgas ostas R mola ugunszīme Fl.G.3s 2M (mirgojoša zaļa gaisma, 3 sec intervāls, pamanāma no divu jūdžu attāluma), kas airējot no Lielupes sagaidošās bojas uz Rīgas jūras vārtiem ir pusceļš.

Atpakaļ pie airēšanas. Esam iekšā jūrā un ap šo brīdi būtu prātīgāk bijis mest apkārt un doties atpakaļ pa Buļļupi, bet viļņi ir lieli un visi instinkti dzen tikai uz priekšu. Pagriežoties pa labi, nu jau tik intīmi iepazītie viļņi sāk glāstīt laivas un airētāja sānus. Lielākie prasa vairāk uzmanības un liek skatīties tiem taisni sejā. Šajā brīdī tīri cilvēciskās emocijas saskaras ar fizikas likumiem - jūras kajaki ir būvēti tā, lai, kustoties uz priekšu, laiva grieztos vējā. Viļni to visu tikai sekmē un bailes iepazīties ar tumšo jūras ūdeni vēl intīmāk nespēj pateikt nē. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams piekoriģēt kursu ar īrieniem. Stūre kursa korekciju var atvieglot, ja tā strādā. Ļoti liela daļa jūrai paredzēto kajaku ir aprīkoti ar regulējamu spuru aizmugures daļā, kas neļauj stūrēt, bet tā kompensē laivas konstrukcijas īpatnību griezties vējā. Lai vai kā, mērķis ir novērst tālāku virzīšanos prom no krasta. Krampis kājā no izmisīgiem mēģinājumiem lietot stūri, tikai norāda uz situācijas nopietnību, kā arī uz stūres kā tādas funkcionālajiem trūkumiem sarežģītos laika apstākļos. Šajā gadījumā fakts, ka abi airēja vienādās laivās, tikai palīdzēja viņiem neaizbraukt jūrā dažādos virzienos, jo dažādu ražotāju laivas šādos laika apstākļos var uzvesties dažādi. Es pilnīgi noteikti nevēlos nevienu atrunāt no braukšanas jūrā, bet, ja tik ļoti gribas iebraukt tajos viļņos, tad pieņemot šādu lēmumu ir jāpadomā arī par to, kā no tā visa tikt ārā, jo bailes viļņos un vējā ved tikai uz piekšu, un tas var aizvest visai tālu no krasta. Tiekot iekšā jūrā pa Lielupes kuģu ceļu, pilnīgi saprātīgs būtu bijis lēmums ar jostu abas laivas sastiprināt kopā īsajā sakabē un doties atpakaļ uz Lielupi. Tas nebūtu patīkami, jo viļņi dauzītu laivas vienu pret otru, toties diezgan droši ļautu nokļūt mierīgākos ūdeņos. Pieņemot lēmumu doties uz priekšu - izplāno, kā tikt atpakaļ, ja apstākļi ceļa turpināšanai var izrādīties pāri tavām spēju robežām.

Esam tur, kur esam un vieta ir 1.2M (2.3km) no krasta iepretīm Rīgas jūras vārtiem un ir jāsāk ceļš uz krastu pa vējam un pa vilni, kas ir mans iecienītākais veids, kā pārvietoties vējā un viļņos. Tiesa, es esmu pavadījis 12 gadus šīs iemaņas trenējot un jāsaka, ka ir nācies dabūt iekšās no jūras, ir nācies peldēt un pat smagi peldēt. Pavisam nesen (06.07.2019.) bijām uz airēšanas nodarbību Skultē. Jauka sestdiena ar R vēju 11-12 m/s un brāzmās 15 m/s, viļņu augstumu līdz 2,2 m un periodu 6 sec rīta pusē, kas tuvāk 16:00pēcpusdienā nokritās jau līdz lietojamam vējam ap 8-10 m/s brāzmās līdz 12m/s. Viļņi arī saruka līdz 1.8 - 2m. Stāsts gan ir par to, ka pabrīdinājis visus nebraukt klāt krastam aiz Skultes ostas kreisā mola, jo tur plīst milzīgi viļņi, kas pēc tam izsmērējas pa akmeņiem, es tieši tur arī iebraucu, jo baukt pa tādiem viļņiem ir tīrais prieks. Tie bija ļoti nogurdinoši trīs - četri mēģinājumi tikt prom no tā elles ķēķa atpakaļ dziļumā, kamēr izdevās atrast ūdens atteces vietu un brīdi, kad viļņi pierimst. Pārējais jau bija “airē, airē, airē” jautājums. Ar to es vēlos teikt, ka iekulties nepatikšanās var visi un tāpat kā stāstā par lielāku džipu un garāku ceļu, kas ejams pēc traktora, vairāk meistarības reizēm ieved sarežģītās situācijās un tad glābj tikai spēja saglabāt mieru un zemais vai augstais balsts.

Tieši braukšana pa vilni ir tehniski sarežģītākā, jo agrāk vai vēlāk laivu sagriezīs. Lielos viļņos tas notiek diezgan lielā ātrumā un ir divi risinājumi - iemācīties stūrēt un sadraudzēties ar balstiem, vai arī apzināti sabremzēt laivu uzairējot atpakaļ, lai vilnis to nenes uz priekšu. Pēdējais variants ir arī izmantojama tehnika, ko parasti pielieto pārgājienos piestājot nepazīstamās pludmalēs, jo traukšanās nezināmajā ar ekspedīcijai ekipētu laivu var beigties ar pamatīgiem caurumiem laivas korpusā. Bet mūsu scenārijā - Jānis peld. Viena laba lieta šajā situācijā - Jānim uz pieres deg galvas lampiņa. Arvils viņu var pamanīt. Normālā situācijā Jānis turētu savu airi, novietotu sevi starp vilni un laivu (vilnis > Jānis > Jāņa laiva), visos citos variantos laiva sāpīgi sitas pret Jāni. Tā kā laivas ir divas, tad Arvils piebrauc pie Jāņa, Jānis apgriež laivu ar kabīni uz augšu. Arvils paņem laivu aiz purngala un uzvelk uz savas laivas klāja sev priekšā. Tas izveido T veida konstrukciju (no kā arī angliskais nosaukums ”T rescue”), kas viļņos ir ļoti stabila un ļauj Arvilam izliet ūdeni no Jāņa laivas to apgriežot otrādi.

Pēc tam laivas var salikt paralēli un, Arvilam turot Jāņa laivu, Jānis var iekāpt atpakaļ laivā. Es viļņos dotu priekšroku atstāt laivas T izkārtojumā un Arvilam ļaut Jānim iekāpt laivā tā, jo paralēli saliktas laivas viļņos dauzās viena pret otru un plīstošie viļņi salies vairāk ūdens atpakaļ kabīnē, bet strādās abi varianti. Un kas ir svarīgi - nav vajadzīgs ķipītis, krūzīte vai pumpis, lai izlietu ūdeni no laivas. Esot ūdenī vienam šis triks prasa vairāk iemaņu, jo ūdeni izliet ir viegli, bet iekāpjot laivā ķermeņa svaru sanāk pacelt diezgan augstu un ir jāpiestrādā, lai viļņos tajā brīdī noturētu līdzsvaru. Tādēļ visā gāšanās un glābšanās procesā ir svarīgi nepazaudēt nedz laivu, nedz airi. Tālāk lietderīga ir laivu sastiprināšana īsajā sakabē, lai airētu uz krastu.

Pozitīvas domas īsti nemaina situāciju uz ūdens un laivā atpakaļ nevienu neieliek. Pamest laivu, ja jau atpakaļ viņā netiek bija pieņemams lēmums, jo vilkt laivu un cilvēku ūdenī 2.3km ir grūti un, atšķirībā no laivas, cilvēka uzturēšanās laiks šajā vidē ir ierobežots, jo ūdens ir lielisks siltuma aizvadītājs no ķermeņa. Hidrotērps vai arī sausais airēšanas kombinezons labāk pasargātu no atdzišanas ūdenī. Iespēja pasaukt palīgā šajā brīdī noderētu. Pirms turpinām par komunikāciju, es gribētu uzsvērt, ka iespēja izsaukt palīdzību no malas nekādā gadījumā nevar kalpot kā problēmu risināšanas līdzeklis plānojot došanos jūrā. Šī iespēja izmantojama vien ārkārtas situācijā! Šajā gadījumā ir iestājusies ārkārtas situācija, ko varēja novērst savlaicīgi atgriežoties atpakaļ Lielupes grīvā. Dodoties jūrā ir svarīgi ieviest paradumu informēt kādu par savu plānoto ceļojumu. Atstāt precīzu brauciena plānu - kad, kur, kas, ar ko, no cikiem, līdz cikiem, kā sazināties. Dodoties jūrā šo informāciju var iesniegt MRCC Rīga. Ja plānojat braucienu laicīgi, tad viņi atdzinīgi novērtētu e-pastu ar visu augstāk minēto kontaktinformāciju, kā arī ar tuvinieku kontaktinformāciju. Visu saziņai ar MRCC var atrast www.mrcc.lv. Loti svarīgi ir ne tikai sazināties ar viņiem uzsākot braucienu, bet arī pabeidzot. Šis viss mūs noved līdz komunikācijas ierīcēm. Mēs dzīvojam komunikāciju laikmetā, bet diemžēl lielākā daļa šo iekārtu nav ūdensdrošas un bieži tās gribas ielikt ūdensnecaurlaidīgā mantu maisā un noglabāt kādā no laivas sausajiem mantu nodalījumiem. Daudz prakstiskāk būtu izmantot kādu kompaktāku ūdensdrošu iepakojumu šādai iekārtai, kas netrauctu to izmantot un ļautu to turēt pa rokai, piemēram, airēšanas vestes kabatā. Viedtālruņiem ir pieejamas aplikācijas (piemēram, eVeselībasPunkts), kas ļauj sazināties ar avārijas dienestiem un pie viena nosūtīt precīzu savas atrašanās vietu. Viedās iekārtas piedāvā arī iespēju tiešsaitē dalīties ar pasauli ar savu atrašanās vietu, bet tas ir datu serviss un var arī nestrādāt tālāk no civilizācijas. Nomaļākiem pasaules nostūriem ir PLB iekārtas, kā arī satelīt sekošanas iekārtas. Jūras rācijas šajā rakstā neapskatīsim, kaut arī tas ir saziņas līdzeklis, tiesa, ar rokas rāciju sēžot kajakā var cerēt uz saziņas attālumu līdz 6 jūras jūdzēm.

Saliekot visu augstāk minēto kopā:

• Došanās uz ūdens sākas ar plānošanu un laika apstākļu izvērtējuma šajā plānā ir būtiska loma. Nevaram kontrolēt laika apstākļus, bet ir izvēle, kad un kur doties. Baltijas jūrā, kā arī Rīgas jūras līcī vējš ir dominējošais faktors, kas ietekmē uz ūdens un ir arī atbildīgs par viļņiem.

• Komunikācija ir nākamais, ko nokārtot pirms tuvojamies ūdenim. Šis punkts ietver gan tehnisko pusi (uzlādētas iekārtas, ūdensdrošos iepakojumos, vienmēr pieejamā vietā),gan informācijas sniegšanu atbildīgajiem dienestiem, šajā gadījumā MRCC Rīga, gan arī tuviniekiem, kas var vērsties pēc palīdzības pie glābšanas dienestiem nepieciešamības gadījumā.

• Jāizvērtē gan airēšanas (laiva, airis, bruncis), gan drošības (airēšanas veste, gaismas, apģērbs, velkamās sistēmas un sakabes, ķivere) invenāra tehniskais stāvoklis un piemērotība plānotajam ceļojumam un laika apstākļiem. 

• Visbeidzot - paša airētāja spēja pieveikt plānoto distanci sagaidāmajos laika apstākļos braucot gan grupā, gan individuāli.

Kad sāku šo rakstīt, man vēl nebija zināms precīzs Jāņa un Arvila maršruts, tikai tas, kas bija minēts rakstos Facebook un tvnet. Jānis padalījās ar sava GPS rādījumiem

un te ir mans brauciens

 Kā var redzēt, tad mans pieņēmums par to, cik tālu viņi iebrauca jūrā no Lielupes grīvas, bija kļūdains, bet tā kā man ir gadījies viļņos airēt pa to sēkli, es viņu neieteiktu, jo seklumā laiva uz priekšu iet lēni un ir grūtāk vadāma. Lielāki viļņi plīstot skalo krastā un tikšana tiem pāri prasa piepūli. Maz pieredzējuši airetāji tur pat arī apkristu un būtu spiesti doties krastā, kas varbūt arī būtu labi.