Labots:
Ir vasaras vidus un laiks ir jauks...
Izdomāju nedēļas nogali aizvadīt Daugavgrīvā pie jūras. Izbaudīju Vakarbuļļu pludmales jūras un saules peldes, notestēju vairākus "Buļļu laivas" SUP dēļus, baudīju piejūras dabas lieguma skaistās dabas ainavas.
Svētdienas pēcpusdienā (2.07.2023) devos uz Buļļupi, lai izbrauktu, kādu līkumu ar kajaku. Iesēžoties kajakā spontāni radās doma- iebraukt caur Lielupi jūrā un tad pa jūru doties uz Daugavas izteku, lai pa Daugavu atgrieztos atpakaļ sākuma punktā, pie Buļļupes laivu nomas. Domāts- darīts! Startēju ap plkst. 16: 00. Ceļa sākumposmā uznāca lietutiņš, bet tas jau sīkums. Airēju un izbaudīju skaistos upes krastus un peldošo pīļu kompāniju.
Viss bij jauki, līdz Lielupes ietekai jūrā. Jūra mani sagaidīja ar vēju un viļņiem. Dabūju paķert adrenalīnu. Mēğinot iebraukt jūrā pa Lielupes labo krastu, ar pirmo piegājienu, tas man neizdevās. Rietumu vēja radītie stiprie jūras viļņi, mani piespieda izkāpt Lielupes iztekas labajā krastā. Pēc vel viena neveiksmīga jūrā iebraukšanas piegājiena, sapratu, ka vieglāk jūrā būs iebraukt, ja airēšu caur Lielupes iztekas kreiso krastu. Tā arī darīju un pa Lielupes kreiso krastu sekmīgi iebraucu nemierīgajā jūrā. Par spīti viļņiem, turpināju savu kursu. Pie sevis prātoju, ka lai arī esmu laivojis dažādās upēs un airējis līdz jūrai, bet patiesībā tā arī vel nekad iepriekš, nebiju pat iebraucis jūrā. Protams, ka šādā nerātnā jūrā es droši nejutos. Bet neprātīgs spīts un iedomātas ambīcijas dzina uz priekšu....Un jocīgi gan, ka par spīti nomācošajai baiļu sajūtai, vienlaicīgi uzradās arī kluss, prieku stimulējošs adrenalīns, ka izdodas padreifēt pa jūras viļņiem.
Pa ceļam izkāpu Vakarbuļļu pludmalē, tieši pretī glābšanas stacijai. Pēc mazas pauzes, atkal spītīgi atsāku turpināt savu iesākto maršrutu. Grūtākais bija iekāpt laivā, jo viļņi to purināja kā mazu sērkociņu. Ar divu izpalīdzīgu vīru palīdzību, es atkal ierāpos laivā un tēmējot pret viļņiem, tiku aiz pludmales bojām, kur pamāju ar roku, krastā palikušajiem atpūtniekiem.
Jo vairāk tuvojos Daugavgrīvas molam, jo lielāki un haotiskāki veidojās bangojošās jūras viļņi. Kā nu prazdams, aizairējos līdz Daugavgrīvas mola bākai, lai nokļūtu Daugavā. Jūras viļņu spēks te bija tik jaudīgs, ka manas kajaka vadības prasmes, bija par švaku, lai iekļūtu Daugavas iztekas vārtos. Un protams, kādā brīdī zaudēju laivas kontroli un viļņi manu laivu apmeta otrādi. Nācās katapultēties...
Pēc maza panikas brīža, izdevās uzlīst atpakaļ uz laivas un kādu brīdi guļus uz vēdera mazliet turpināt airēties. Bet laiva jau bija sasmēlusies pilna ar ūdeni un tā vairs nebija vadāma. Atlika vien peldēt, turoties pie laivas astes, līdz jūra mani izmeta krastā. Krastā nokļuvu visnotaļ veiksmīgi. Jūra, bija mani saudzīgi izmetusi pie Daugavgrīvas bākas, krasta smiltīs, nevis mola akmeņos. Nonākot krastā, es ar lielu piepūli centos izvilkt krastā arī savu laivu. Un brīnījos un nesapratu, kapēc tā kļuvusi tik smaga. Izrādās, ka ne tikai airētāja kabīne ir pilna ar ūdeni un jūras smiltīm, bet arī laivas aizmugures nodalījums ir piepildījies ar ūdens un smilšu saturu. Tikai laivas priekšējais bagāžas nodalījums bija palicis sauss. Tas arī turēja laivu virs ūdens.
Prieks, ka izdevās arī nosargāt no pazušanas gan laivu, gan airi. Krastā gribēju nofilmēt savu avarēšanas vietu uz Daugavgrīvas bākas un bangojošo jūras viļņus fona. Bet telefona slapjais ekrāns neklausīja pirkstu darbībām un savas funkcijas neveica. Un ja tiešām vajadzētu kādu sazvanīt, lai lūgtu, kādu nepieciešamo palīdzību, tad nu patiešām ir vāks! Atliek secināt, ka vienkāršie podziņu telefoni ekstremālos apstākļos ir lietošanai daudz uzticamāki par modernajiem viedtelefoniem.
Ceļojums beidzās laimīgi!
Pēc avarēšanas pie Daugavgrīvas bākas, sastapu jauku cilvēku kompāniju, kas palīdzēja man pārnest laivu pāri molam Daugavas izejā. Un pa Daugavu, es veiksmīgi atgriezos sava starta vietā pie Buļļupes laivu nomas.
Stāsta morāle: Ar jūru joki mazi!
Ja mūsu interesēs ir piedzīvot arī skaistu rītdienu, tad būsim modri un apzināti!
Drošība- tas vienmēr ir jautājums Nr.1
Autors: Imants Dāvidsons