Kolka > Roņusala > Ainaži – piedzīvojums jūras kajakos 2024. gads

Šādās dēkās plānošana ir svarīga, un plāns braukt tapa jau 12. jūnijā. Sākumā bijām divi airētāji, vēlāk jau pieci. Trīs tomēr nāca pie prāta un atteicās. Šajā sakarā svarīga piezīme – nedodies atklātā jūrā viens! Kad par pasākuma laiku vienošanās notikusi, atlika sekot līdzi laika prognozei, un tā nu mainījās līdz pat pēdējam brīdim, kad 14. jūlija rītā startējām no Roņu salas, lai dotos uz Ainažiem.

No Kolkas uz Roņu salu es biju airējis jau iepriekš – 2017., 2018., 2019. un 2021. gadā. Ceļabiedram šis bija pirmais brauciens. Ar navigāciju viss skaidrs, ceļš zināms. Darīšanas vaina vien. Mainīgais un neparedzamais vienmēr šajā ceļā ir laika apstākļi, un tie mūs cieši tur klāt pie plānošanas. Karstais laiks un negaisi virs Baltijas plosījās visu iepriekšējo nedēļu. Sestdien prognozē bija vējš tieši sejā, tāpēc pirmā korekcija plānā – braucam naktī no piektdienas uz sestdienu. Guļam uz salas un turpinām svētdien.

Piektdienas vakarā iebraucam Kolkā. Pirmā doma – kaut kas deg, jo balti dūmi virs pilsētas. Tie nebija dūmi. Pirmo reizi mūžā es uz jūras redzēju tādu miglu. Kāpjot uz ūdens, rācijā atskanēja drošības brīdinājums par miglu ar redzamību līdz 100 m. Optimisti! 100 m redzamības nebija – ap 50 m brīžiem bija. Te nu esam atpakaļ pie navigācijas – visu posmu līdz Roņu salai braucām pēc iekārtām. Gadžetu klāsts līdzi bija gana labs, un sanāca pārbaudīt un izdarīt noderīgus secinājumus. Dažādas iekārtas ar GPS ir forši, bet kompass tomēr rullē, jo kursu parāda momentā, nevis brīdi pēc tam, kad kustība jau uzsākta. Pēc vienas pauzes mēs burtiski apairējām apli, kamēr Garmin tika skaidrībā ar virzienu.

Tad, protams, rācijas – ja nu sanāk pazust miglā. Austrim bija rācija ar AIS uztvērēju, lai, šķērsojot kuģu ceļu, mums nepielavās kāds nepamanīts kuģis. Nevienu kuģi turpceļā tā arī neredzējām – tikai dzinēju rūkoņu kaut kur miglā. AIS uztvērējs iepīkstējās, ziņojot, ka viens kuģis ir 7 j jūdžu attālumā. Piefiksējām kursu un devāmies savā virzienā – nost no kuģu ceļa. Pa laikam mēģināju miglā sasaukt Ezīti, bet nekā.

Ap četriem no rīta pauzes laikā mūs nolūkot atpeldēja ronis. Kad izvilku kameru, šis pazuda. Bildes nav, bet vismaz redzējām viņu abi – tātad nebija kārtējā rēgošanās uz ūdens. Bezmiegs un migla spēlēja ar mums jokus. Pēc katras pauzes bija vajadzīgs brīdis, lai saprastu, kurā virzienā doties. Kursa turēšanai es parasti lietoju laivas kompasu. Šoreiz man bija laiva bez kompasa, tāpēc bija jāliek lietā citi rīki – sekot līdzi leņķim, kādā viļņi kustas attiecībā pret laivu, klausīties, kā vējš ausī pūš, un sekot otras laivas virzienam. Miglā pazust bija viegli, tāpēc bijām paraugairētāji – braucām blakus visu laiku.

Pa laikam pavērties kartē pulkstenī un pavaicāt, ko rāda kompass uz otras laivas. Rezultāts bija pat tīri labs – 43 km šķērsojums 7 h garumā ar redzamību ~50 m. Ap sešiem no rīta sasniedzām Roņu salas ostu. Ap to brīdi redzamība šur tur sasniedza tos solītos 100 m.

Izcēlām laivas krastā. Uzcēlām savas novietnes – es telti, Austris šūpuļtīklu ar nojumi. Duša un gulēt.

Plāns sestdienai bija atpūsties un aplūkot salu, lai svētdien turpinātu ceļu uz Ainažiem. Rīta pusē apmeklējām ciemu salas vidienē. Apskatījām muzeju, parunājām ar vietējiem un iepirkām suvenīrus. Atnākot atpakaļ uz ostu, pamanījām tos pašus ūdensmočus – pildīja degvielu ostā. Kaut ko runājās un gana bezrūpīgi stāstīja par vienu, kam radusies ķibele ar moci, bet tas ir viņu stāsts.

Mēs sekojām līdzi laika prognozei. Gaidījām vēja virziena maiņu. Meklējām arī rezerves variantus tikšanai atpakaļ uz Latviju. Pat vienojāmies ar prāmja kapteini par iespēju piecos pēcpusdienā braukt ar prāmi uz Pērnavu. Vakarā laika prognoze radīja bažas par airējiena turpinājumu.

Svētdienas rītā, izkāpjot no telts, realitāte atkal pieteicās – netālu no mūsu apmešanās vietas krastā stāvēja abi no jūras izceltie ūdensmotocikli. Galvā šaudījās domas par pašu drošību uz ūdens. Laika prognoze, salīdzinot ar vakaru, bija krietni uzlabojusies vairākos informācijas avotos. Vējš joprojām brāzmās sasniedza 13 m/s, viļņi vēl nebija sākuši rimties. Visas prognozes solīja, ka pēc diviem vējš rimsies. No Rīgas puses mums tuvojās augsta spiediena gaisa apgabals, kas nozīmēja mierīgu laiku. Bija jābrauc!

Devāmies ceļā stundu vēlāk, nekā sākotnēji plānots. Varētu teikt, ka brauciens bija bez piedzīvojumiem. Navigācija dienā bija viegla. Nedaudz pārvērtējām vēja stiprumu un paņēmām pārāk piesardzīgu kursu. Rezultātā noairējām par 4 km vairāk. Toties sanāca pabraukt pa vilni. Kā jau bija plānots, ap diviem dienā vējš pierima. Pat mākoņi pašķīrās, un mans, pēc nedēļas uz ūdens Igaunijā, sarkanais deguns kļuva vēl sarkanāks. Roņus pa ceļam nesatikām.

Jāatzīst, ka pirmo reizi biju uz ūdens kajakā 32 km no sauszemes. Gatavojoties otrai ceļojuma daļai, kartē bija sameklēts kurss, kuru turēt. Bija palaists garām piefiksēt mastus un citus no ūdens redzamus objektus krastā, ko izmantot virziena korekcijai. Tas aizstieptā dzelzceļa mols saplūst ar krastu tā, ka grūti saprast, kur braukt. Ja ir sanācis to vietu apmeklēt, tad zināsiet, ka nokļūšana no krasta tur jau ir piedzīvojums. Ar laivām pie mola var piebraukt, un ar to arī pietiek.

Šeit jāsaka paldies Lindai, kas mūs sagaidīja krastā, par vietas izlūkošanu un mūsu atrunāšanu no mēģinājuma laivas nest līdz stāvlaukumam pa taciņu, kas iet no mola. Kopā šajā posmā noairēti tika 68 km. Sunim bija tikts pāri, atlika vēl aste. Pludmale Kuģu ielas galā bija daudz labāka vieta brauciena noslēgumam, kaut arī laivas nācās savus 400 m stiept līdz auto. Finišs!

Atskatoties uz to visu šobrīd – es brauktu vēlreiz. Gribētos nobraukt ātrāk. Otrais cēliens prasīja 11 h, bet domāju, ka to var izdarīt arī 8,5 h, un pirmo daļu var ap 5,5 h, ja būtu atklātiem ūdeņiem piemērotas laivas.

Kāds teiks, ka tas taču ir bīstami. Es pat nestrīdēšos pretī. Tikai teikšu, ka airēju jau kopš 2006. gada, braucu pilnveidot savas airēšanas iemaņas pietiekami bieži un daudz nopietnākos ūdeņos. Esmu ieguvis adekvātas kvalifikācijas navigācijā atklātos ūdeņos. Šajā braucienā abiem mums bija pieredze, zināšanas, iemaņas un aprīkojums šāda ceļojuma veikšanai, kā arī pilnīgi atbilstošs drošības aprīkojums, lai samazinātu iespējamos riskus uz ūdens, un veselais saprāts, lai laicīgi pateiktu, ja laika apstākļi tomēr liek atcelt pasākumu.

Jānis Balodis
Kanoe un kajaku airēšanas instruktors airēšanas klubā “Putnusalas Laivas